Īens Buruma intervijā Paulam Raudsepam skaidro pret imigrantiem vērsta populisma pieaugumu Eiropā ar to, ka trūkst kontrolētas un mērķtiecīgas migrācijas politikas. Buruma pauž liberālu attieksmi pret imigrāciju. Viņš uzskata, ka Eiropai nepietiek ar bēgļu un patvēruma meklētāju politiku, un rosina ieviest kontrolētu ekonomisko imigrāciju, kuras ietvaros tiktu veikti aprēķini par to, kur un kādi imigranti vajadzīgi, kā arī ieviestas kvotas.
Taču Burumas paustais ir lielisks piemērs tam, ka liberālā Eiropa cieš no koloniālās amnēzijas, t.i., no to vēsturisko procesu apklusināšanas un aizmiršanas, kuri lielā mērā veido mūsdienu «migrācijas problēmu» Eiropā.
Lai saprastu, kā darbojas koloniālā amnēzija, nepieciešams izvērsti citēt Burumu. Buruma apgalvo: Eiropā «cilvēkiem, un ne gluži bez pamata, ir sajūta, ka imigrāciju viņiem uztiepj elites, kuras faktiski šo procesu nespēj kontrolēt. Kā jūs zināt (mans uzsvars - aut.), tas sākās ar viesstrādniekiem - Gastarbeiter, kuriem it kā nebija domāts palikt attiecīgajās valstīs. Bet tad viņiem pievienojās viņu ģimenes, un, pirms kāds bija sapratis, kas notiek, veselos pilsētu rajonos virsroku pēkšņi bija guvuši imigranti, un jebkurš, kurš par to sūdzējās, tika norakstīts kā rasists. Daudzējādā ziņā tā bija nekontrolēta imigrācija, kas var būt nevēlama. Tas ir iemesls, kāpēc populistiem, kuri pēc savas būtības ir pret eliti, piemīt zināma pievilcība. Manuprāt, tas vienkārši pastiprina argumentu, ka imigrācija ir jākontrolē, nevis jāpieļauj tāda nejauša, de facto imigrācija, kura patiesībā nebija gribēta.»
Burumas uzaicinājums Paulam Raudsepam un Ir lasītājiem vienoties kopējās zināšanās - «kā jūs zināt, tas sākās ar viesstrādniekiem» - ir maldinošs. Kultūras teorētiķis Stjuarts Hols (Stuart Hall) piedāvā alternatīvu redzējumu, kurā vērts ieklausīties.
Jamaikietis Hols, smeldamies no savas personīgās pieredzes, Rietumeiropas noraidošajā attieksmē pret bijušo koloniju iedzīvotāju uzturēšanos Eiropā saredz milzīgu paradoksu. Proti, tiklīdz briti beidzot pārliecināja sevi, ka jāveic dekolonizācija, cilvēki no kolonijām ieradās Lielbritānijā. «Kamēr viņi laida lejā karogu, mēs visi sakāpām banānu kuģī un iebraucām taisni Londonā. Šis ir varens paradokss, jo viņi valdīja pār pasauli 300 gadu un, kad beidzot vēlējās tikt vaļā no šīs lomas, tad gribēja, lai vismaz tie citi [koloniālie subjekti] paliktu ārpusē un labi uzvestos. Taču viņi [briti] vienmēr bija teikuši, ka šeit [Londonā] tiešām ir mājas, ka ielas ir noklātas ar zeltu, un, pie velna, mēs vienkārši atbraucām apskatīties, vai tas tā ir,» autors raksta darbā The Local and the Global: Globalization and Ethnicity.
Hola trāpīgais citāts atgādina, ka imigrācijas vēsture Eiropā nesākās ar viesstrādniekiem, bet gan ar kolonizāciju. Burumas citāts pauž kolektīvo koloniālo amnēziju, kas vajā Eiropu un kurā viņš ierauj arī Ir lasītājus. Taču, kā zina Stjuarts Hols, viņa tautieši un citi bijušo koloniju iedzīvotāji, viss sākās ar vardarbību, kuras rezultātā Eiropas kolo-niālie spēki nelūgti saimniekoja Āfrikā, Āzijā un Tuvajos Austrumos, izmantodami, pārvaldīdami un audzinādami koloniālos subjektus. Diez vai cilvēkiem Alžīrijā, Indijā, Nigērijā vai Kongo kāds jautāja, vai viņi vēlas koloniālo klātbūtni, taču viņiem nenogurstoši stāstīja par Eiropas civilizācijas pārākumu un koloniālo centru labumiem.
Koloniju iedzīvotājiem nebija iespēju izteikt pretenzijas pret koloniālās administrācijas, tirdzniecības kompāniju un misionāru klātbūtni bez vardarbīgām sekām (par ko liecina antikoloniālās cīņas 20.gadsimta 60.gados), nemaz jau nerunājot par kvotu ieviešanu pēc kaut kādiem lietderības kritējiem.
Tieši kvotu ieviešanu pēc lietderības kritērijiem Buruma uzskata par nepieciešamu, lai Eiropā īstenotu mērķtiecīgu migrācijas politiku. Tādējādi bijušie koloniālie subjekti postkoloniālajā Eiropā tiek pārvērsti par ražošanas līdzekļiem, kuriem var noteikt lietderības koeficientu.
Hola citāts arī atgādina, ka kolonizācijas politika un tās radītā nabadzība nebija vienīgais iemesls, kāpēc bijušo koloniju iedzīvotāji devās apskatīt, vai Londonas ielas ir noklātas ar zeltu. Viņi turp devās arī tāpēc, ka viņiem tika stāstīts - Eiropas dzīves modelis ir tas, uz ko tiekties, viņiem nepieciešams augt, izglītoties un attīstīties, lai kļūtu par pilnvērtīgiem indivīdiem, kas var brīvi domāt un sevi pārvaldīt.
Kā darbā Liberalism and Empire: A Study in Nineteenth Century British Liberal Thought norādījis vēsturnieks Udajs Meta (Uday Mehta), tieši šis ir viens no koloniālā liberālisma vardarbības pamatelementiem - uzskats, ka visi indivīdi ir vienlīdzīgi un brīvi, taču ne visi cilvēki ir pietiekami nobrieduši, lai būtu indivīdi. Tāpēc britu, franču un citu koloniālo spēku administrācijas, par spīti nozīmīgām atšķirībām koloniālajā politikā, līdzinājās cita citai mēģinājumos audzināt paklausīgus koloniālos subjektus, kuri tiektos pēc Eiropas civilizācijas labumiem un tajā pašā laikā apzinātos savu vietu. Taču jamaikietis Stjuarts Hols un viņa biedri neklausīja un, pie velna, sakāpa kuģos, lai paši dotos uz Londonu un redzētu, kā tur īsti ir. Un labi, ka tā, jo vēsturiskais un poētiskais taisnīgums to pieprasa.
Diemžēl Buruma un citi Eiropas liberāļi neatceras koloniālo vēsturi, kuras rezultātā daudzi koloniju iedzīvotāji tika «atbrīvoti» ne tikai no tumsonības, bet arī no iztikas un ražošanas līdzekļiem, to skaitā zemes. Atmiņa pieviļ Burumu, kad viņš saka: «Tas sākās ar viesstrādniekiem,» un šī koloniālā amnēzija ir nepieciešama, lai Eiropa varētu uzturēt liberālo paštaisnumu un šķist pat izcili labvēlīga un toleranta, uzņemot ekonomiskos imigrantus un ļaujot viņiem saglabāt savu kultūru.